PAR KONSERVATĪVISMU

Dr. sc. pol. Ivars Ījabs

LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas docents

KULTŪRA UN TRADĪCIJA

 

Attiecībā uz indivīda dzīvesveidu, viņa sociālajām lomām un estētisko gaumi mūsdienu sabiedrība šķiet apsēsta ar progresa ideju. Tā nozīmē: viss jaunais noteikti būs labāks par veco, tādēļ civilizācijai jādodas uz priekšu, atmetot visu veco un savu laiku pārdzīvojušo. Spēja piemēroties ikreiz jaunai modei tiek uzskatīta par veiksmīga cilvēka pazīmi; prasme bez ierunām pieņemt visu jauno un atšķirīgo – par brieduma izpausmi. Konservatisms aicina kritiski izturēties pret šo pārliecību: jaunais nevar būt labāks tikai tādēļ, ka tas ir jauns. Tādēļ visam jaunajam ir jāienāk cilvēku dzīvē pakāpeniski, kritiski izvērtējot tā ietekmi uz sabiedrības dzīvi.Mūsdienu progresa laikmetā pieķeršanās ierastajam un aizspriedumi pret visu jauno reizēm tiek uzskatīti par atpalicības pazīmi. Tomēr, ja labi padomājam, tieši pieķeršanās ierastām lietām un nepatika pret radikālām pārmaiņām ir viena no viscilvēcīgākajām izjūtām. Konservatisms aicina izturēties pret šādu attieksmi ar cieņu. Ne jebkuras pārmaiņas ir labas tikai tādēļ, ka tās ir pārmaiņas, un ne jebkurš aizspriedums ir slikts tikai tādēļ, ka tas ir aizspriedums. Cilvēki dažādās sabiedrībās ir pieraduši dzīvot noteiktā veidā, viņi ir mantojuši no saviem senčiem reliģiskus un morālus priekšstatus, noteiktus svinamus svētkus un noteiktu savstarpējo attiecību kultūru. Politikai šādas ieražas ir jārespektē, nevis jācenšās tās lauzt par katru cenu kādu universālu ideālu vārdā. Aizspriedumi ne vienmēr nozīmē atpalicību; gluži pretēji, tie mēdz iemiesot laika gaitā uzkrāto latento gudrību. Tieši šādā perspektīvā konservatisms ir visai kritisks pret liberālo “dažādības” un neierobežotas tolerances sludināšanu. Sabiedrība, kas nekritiski pieņem visu jauno, šādi riskē zaudēt savu morālo pamatstruktūru, kura ir veidojusies ilga laika tecējumā. Tādēļ tai ir tiesības aizsargāt savas galvenās institūcijas, tajā skaitā ar politiskiem līdzekļiem. 

 

 

 

ĀRLIETAS

 

Ārlietās konservatisma skatījums ir reālistisks. Vispirms, par spīti globalizācijai, pasaules politiskajā organizācijā galvenie spēlētāji pārskatāmā nākotnē būs un paliks nācijvalstis. Valstis vistiešākajā veidā arī būs atbildīgas par tajās dzīvojošo cilvēku drošību un labklājību.

Mūsdienām ir raksturīgs starptautisko organizāciju ietekmes pieaugums dažnedažādās jomās: no ekonomiskās sadarbības (ES, PTO, PB) līdz drošības un militārajai jomai (NATO, ES KĀDP u.c.). Vienlaikus šīs organizācijas biežāk papildina valstu valdību darbu, nevis aizstāj to. Valstis joprojām ir galvenais spēlētājs starptautiskajā arēnā, un tuvākajā nākotnē tāds arī paliks. Tieši tādēļ uz nācijvalstu valdībām gulstas atbildība par savas valsts drošību un labklājību. Tām ir skaidri jāapzinās savas prioritātes un tās konsekventi jāievēro. Starptautiskā vide ir anarhiska: tajā nav vispārēji saistošu normu, tādēļ bieži uzvar nevis likums, bet gan stiprākais. Atsevišķu valstu valdības nedrīkst lolot ilūzijas par saviem drošības apdraudējumiem: ir skaidri jāapzinās gan savi draugi, gan ienaidnieki starptautiskajā vidē, un jāizvēlas visefektīvākā drošības stratēģija. Īpaši nelielām valstīm ir konsekventi jāīsteno savām nacionālajām interesēm atbilstoša drošības politika, vairoties no populistiskiem abstrakta humānisma apsvērumiem. Nepieciešamības gadījumā valstij ir jābūt gatavai lietot arī militāru spēku, kurš diemžēl joprojām mēdz būt pēdējais arguments pasaules politikā. Tādēļ militārā potenciāla uzturēšana un līdzdalība kolektīvās drošības organizācijās nevar būt otršķirīgs jautājums konservatīvā politikā. 

 

VALSTS UN POLITIKA

 

Valsts konservatisma skatījumā ir sabiedrības politiskais ietvars, kurš rada priekšnoteikumus stabilai attīstībai citās sabiedrības dzīves jomās – ekonomikā, kultūrā, zinātnē, un citur. Valsts uzdevums tomēr nav padarīt visus laimīgus. Tai ir jārūpējas par kārtību un jārada apstākļi, lai cilvēki varētu paši sekot savai izpratnei par laimi, neapdraudot citus. Valsts varai vispirms ir jābūt prognozējamai.Tai ir jārespektē sabiedrībā laika gaitā tapušās institūcijas – kā privātīpašums, ģimene, baznīca. Visbeidzot, valstij ar savu regulējumu nav jājaucas lietās, kur cilvēki paši tiek galā arī bez valsts līdzdalības. Tai nav jācenšas pilnībā pārņemt visu sabiedrību, bet gan ar cieņu jāizturas pret ārpus politikas esošajām institūcijām. Tādēļ svarīga ir politiķu paškontrole un laba izpratne par ārpus politikas noritošo sabiedrības dzīvi – ekonomikā, tieslietās, kultūrā, un citur. Konservatīvie parasti nelolo ilūzijas par politiskās varas būtību. Varas rīcībā ir piespiedu līdzekļi, tādēļ ar varu ir jārīkojas atbildīgi un taupīgi. Iespēja lietot varu konservatīvam politiķim nesagādā prieku; tā drīzāk ir praktiska nepieciešamība. Būtu jau ļoti jauki, ja cilvēki paši būtu gana saprātīgi un morāli, lai neapdraudētu viens otru dažādos veidos – no ielu noziedzības un narkotiku tirdzniecības līdz vides piesārņojumam un ģenētiskiem eksperimentiem. Taču cilvēki diemžēl nav tik saprātīgi, un šādi draudi ir visai reāli. Tādēļ to novēršanai politiķiem diemžēl ir jālieto varas un piespiešanas instrumenti. Tajā nav nekādas romantikas, un konservatīvs politiķis nesajūsminās par viņam uzticēto varu – tā gluži vienkārši ir viņa profesija. Vienlaikus viņš arī nevairās enerģiski un ar visu politisko līdzekļu arsenālu iejaukties tur, kur ir apdraudētas sabiedrības fundamentālās intereses. Vara politiķim nav uzticēta tādēļ, lai ļautu viņam realizēt kādas personiskas vīzijas. Tā ir uzticēta cilvēkam, kurš apzinās no agrākām paaudzēm saņemtā mantojuma vērtību, gan arī savus pienākumus nākamo paaudžu priekšā. Konservatīvs politiķis redz sevi nevis kā visa esošā revolucionāru grāvēju, bet kā pagātnes labāko tradīciju sargātāju.

EKONOMIKA UN LABKLĀJĪBA

 

Arī ekonomikā konservatisms aicina respektēt laika gaitā tapušās tradīcijas. Pirmās no šādām vērtībām, kas ir sevi apliecinājušas laika gaitā, ir privātīpašums un tirgus. Cilvēku tiesības katram rūpēties par savu materiālo labklājību, uzkrāt īpašumu un saprātīgi to investēt, ir lietas, kuras sevi ir apliecinājušas vairāku gadsimtu garumā. Tieši šo mehānismu darbība ir radījusi pasaulē ievērojamu labklājības pieaugumu, savukārt centieni tos iznīcināt ir veduši pie lielākajiem noziegumiem modernās cilvēces vēsturē. Tādēļ konservatīvie atbalsta tirgu, indivīda iniciatīvu un privātīpašumu kā sabiedrības ekonomiskās uzbūves pamatprincipus.

Tomēr konservatīvajiem, atšķirībā no liberāļiem, nav raksturīga pārliecība, ka “tirgus visu nokārtos”. Tirgus ietekme sabiedrībā ir ierobežojama, kad tas sāk apdraudēt citas konservatīvās pamatvērtības: cilvēka cieņu, ģimenes vērtības un nozīmīgas tradīcijas. Tirgu var leģitīmi ierobežot tur, kur tas kaitē sabiedrības interesēm. Vienlaikus konservatismā tirgus ir un paliek nozīmīgs kā galvenais labklājības sasniegšanas veids: tas liek cilvēkam pašam uzņemties atbildību un rūpēties par savu labklājību. 

Konservatisms nenoliedz nepieciešamību pēc valsts sociālās politikas. Tomēr prasības pēc valsts iesaistīšanās tas cenšas līdzsvarot ar cilvēka paša atbildību par sevi. Konservatismam ir nozīmīgs t.s. subsidiaritātes princips. Proti, valstij ir jāiesaistās vienīgi tad, kad problēmas nespēj atrisināt cilvēks pats – nevis nolūkā nemitīgi to apgādāt un pieskatīt visās dzīves situācijās. Tur, kur valsts var leģitīmi sagaidīt paša cilvēka aktivitāti un rūpes par sevi, tai gluži vienkārši nav jāiejaucas. Valsts aprūpe tikai tajās jomās, kur bez tās nevar iztikt, nav tikai ekonomiska prasība. Tā ir arī ētiska prasība, kura izriet no cilvēka cieņas. Valsts nedrīkst padarīt no saviem pabalstiem atkarīgus cilvēkus, kuri spēj parūpēties paši par sevi – šādas atkarības veicināšana ir gluži vienkārši amorāla. Tādēļ konservatisms aicina valsts palīdzību sniegt tām sabiedrības grupām, kuras pašas sevi pilnībā nodrošināt nespēj – ģimenēm ar bērniem, veciem cilvēkiem, invalīdiem u.tml.
Labi iekārtotai sabiedrībai ir jāsniedz cilvēkiem zināms “drošības tīkls”, lai ienākumus pēkšņi zaudējuši cilvēki nepieredzētu sava labklājības līmeņa sabrukumu. Tas ir nepieciešams tieši konservatīvu mērķu vārdā. Pēkšņi satricinājumi cilvēku dzīves veidam un sociālajam statusam bieži kļūst par draudu sabiedrības kopējai saskaņai. Tomēr konservatisms ir kritisks pret “sociālo vienlīdzību” kā ideālu, jo tas apdraud sabiedrības vērtīborientācijas. Šis ideāls teic, ka bagātie visu ir ieguvuši tikai uz nabago rēķina, savukārt valstij ir jāveic vērienīga ienākumu pārdale par labu šiem pēdējiem.