KONSERVATĪVU IDEJU INSTITŪTS
PAR KONSERVATĪVISMU
VALSTS UN POLITIKA
Valsts konservatisma skatījumā ir sabiedrības politiskais ietvars, kurš rada priekšnoteikumus stabilai attīstībai citās sabiedrības dzīves jomās – ekonomikā, kultūrā, zinātnē, un citur. Valsts uzdevums tomēr nav padarīt visus laimīgus. Tai ir jārūpējas par kārtību un jārada apstākļi, lai cilvēki varētu paši sekot savai izpratnei par laimi, neapdraudot citus. Valsts varai vispirms ir jābūt prognozējamai.Tai ir jārespektē sabiedrībā laika gaitā tapušās institūcijas – kā privātīpašums, ģimene, baznīca. Visbeidzot, valstij ar savu regulējumu nav jājaucas lietās, kur cilvēki paši tiek galā arī bez valsts līdzdalības. Tai nav jācenšas pilnībā pārņemt visu sabiedrību, bet gan ar cieņu jāizturas pret ārpus politikas esošajām institūcijām. Tādēļ svarīga ir politiķu paškontrole un laba izpratne par ārpus politikas noritošo sabiedrības dzīvi – ekonomikā, tieslietās, kultūrā, un citur. Konservatīvie parasti nelolo ilūzijas par politiskās varas būtību. Varas rīcībā ir piespiedu līdzekļi, tādēļ ar varu ir jārīkojas atbildīgi un taupīgi. Iespēja lietot varu konservatīvam politiķim nesagādā prieku; tā drīzāk ir praktiska nepieciešamība. Būtu jau ļoti jauki, ja cilvēki paši būtu gana saprātīgi un morāli, lai neapdraudētu viens otru dažādos veidos – no ielu noziedzības un narkotiku tirdzniecības līdz vides piesārņojumam un ģenētiskiem eksperimentiem. Taču cilvēki diemžēl nav tik saprātīgi, un šādi draudi ir visai reāli. Tādēļ to novēršanai politiķiem diemžēl ir jālieto varas un piespiešanas instrumenti. Tajā nav nekādas romantikas, un konservatīvs politiķis nesajūsminās par viņam uzticēto varu – tā gluži vienkārši ir viņa profesija. Vienlaikus viņš arī nevairās enerģiski un ar visu politisko līdzekļu arsenālu iejaukties tur, kur ir apdraudētas sabiedrības fundamentālās intereses. Vara politiķim nav uzticēta tādēļ, lai ļautu viņam realizēt kādas personiskas vīzijas. Tā ir uzticēta cilvēkam, kurš apzinās no agrākām paaudzēm saņemtā mantojuma vērtību, gan arī savus pienākumus nākamo paaudžu priekšā. Konservatīvs politiķis redz sevi nevis kā visa esošā revolucionāru grāvēju, bet kā pagātnes labāko tradīciju sargātāju. Tas, kuras tradīcijas tiešām ir saglabāšanas vērtas, ir paša politiķa lēmuma un atbildības jautājums. Tomēr konservatīvs politiķis nekad sevi neuzlūko kā vēsturē unikālu personību, bet gan kā savas tēvzemes labāko tradīciju turpinātāju un mantinieku. Politiskā vara nav atļauja mēģināt pārbūvēt sabiedrību saskaņā ar kādu abstraktu shēmu. Tā ir uzticība, ar kuru politiķi apvelta pilsoņi. Tieši šajā perspektīvā konservatisms aplūko demokrātiju. Demokrātija ir labākā iespēja pārbaudīt pilsoņu uzticību valdītājiem: tā ļauj regulāri nomainīt tos politiķus, kuri vairs uzticību nebauda. Šim nolūkam nav izgudroti labāki instrumenti par brīvām un godīgām vēlēšanām, kurās pilsoņi brīvi pauž savu gribu. Taču pilsoņu līdzdalība amatpersonu izvēlē uzliek atbildību ne tikai amatpersonām, bet arī pašiem pilsoņiem. Viņiem ir jāspēj atšķirt atbildīgi un kompetenti politiķi no mutes bajāriem un populistiem. Lai vēlētie politiķi patiešām labi veiktu savus uzdevumus, vēlētāji nedrīkst klausīties vienīgi solījumos: viņiem ir jāspēj kritiski izvērtēt politiķu līdzšinējais devums. Lai gan konservatisms pilnībā atbalsta demokrātiju, tomēr tas neiestājas par plašu sabiedrības politizāciju un nepārtrauktu iesaisti politiskajos procesos. Konservatisma skatījumā politika ir specifiska cilvēka darbības joma, kura prasa īpašas zināšanas un pieredzi, nevis tikai entuziasmu un vēlmi kaut ko mainīt. Sabiedrības totāla politizācija var būt pat kaitīga. To apliecina Eiropas totalitārisma izcelsme, kas ik reizi sākās ar masu politizāciju. Demokrātija sniedz iespēju ievēlēt uzticamus cilvēkus un pēc zināma laika nomainīt tos; taču tā neparedz sabiedrības nemitīgu jaukšanos ikkatra lēmuma pieņemšanā. Atbildīgam politiķim ir jābūt spējīgam pieņemt arī nepopulārus lēmumus sabiedrības ilgtermiņa intereses vārdā arī tad, ja sabiedriskā doma pret šiem lēmumiem nav labvēlīga. Neuzticoties ievēlētajiem politiķiem un pakļaujot tos nemitīgam sabiedriskās domas spiedienam, pilsoņi patiesībā visvairāk kaitē paši sev. Tādēļ konservatisma ideāls ir pieredzējis un profesionāls politiķis, kuram pilsoņu uzticēšanās ļauj īstenot ilgtermiņa mērķus kopējo interešu vārdā - nevis labu gribošs diletants entuziasts, kurš lokās līdzi sabiedriskajai domai. Raugoties kopumā, politiķa darbs drīzāk pieder pie amatniecības, nevis zinātnes jomas. To nav iespējams apgūt augstskolas solā, bet gan vienīgi praktiskā darbā. Tikai strādājot praktiski, politiķi saprot sava darba sarežģītību un praktiskos ierobežojumus. Reālajā dzīvē nozīmīgāka par augstiem ideāliem ir praktiskā pieredze, kuru var iegūt tikai laika gaitā. Tas liek konservatismam ar zināmu skepsi izturēties pret dažādu skaistu programmu propagandu, ja tās nebalstās praktiskā darba pieredzē. Politika nav vaļasprieks dīkdienīgiem intelektuāļiem; tā ir specifiska karjera, kurā augstākās pozīcijas var sasniegt vienīgi, ilgstoši strādājot. Konservatīvā politika augstu vērtē patriotismu un mīlestību uz savu zemi. Vieta, kur esam piedzimuši un uzauguši, ar kuras cilvēkiem un tradīcijām jūtamies saistīti, pelnī cieņu un mīlestību. Atbildīgi pilsoņi un politiķi ir iespējami vienīgi tur, kur mīlestība pret savu valsti ir kļuvusi par pašsaprotamu lietu. Tādēļ konservatisms augstu vērtē patriotisko audzināšanu un neuzskata to par cilvēka brīvības un individualitātes apspiešanu. Valstij ir leģitīmas tiesības iepazīstināt savus jaunos pilsoņus ar valsts pamatprincipiem un mācīt apzināties to ētisko nozīmību. Jo svarīgāka šāda emocionāla saikne ar savu valsti ir mūsdienu globalizācijas laikmetā, kad valstu ģeogrāfiskās robežas ir viegli pārvaramas. Tomēr konservatisms aicina nejaukt patriotismu ar etnisku šovinismu un rīdīšanu pret citu tautību līdzpilsoņiem. Valsts valodiskie pamatprincipi un kultūras tradīcijas ir jārespektē ikkatram pilsonim; taču konservatīvā politikā nav vietas naida kurināšanai un rasismam. Nacionālā pašapziņa un patriotisms cilvēkam valstij ir tas pats, kas pašcieņa indivīdam. Tādēļ to veicināšana ir pilnībā leģitīms valsts uzdevums.
KULTŪRA UN TRADĪCIJA
Attiecībā uz indivīda dzīvesveidu, viņa sociālajām lomām un estētisko gaumi mūsdienu sabiedrība šķiet apsēsta ar progresa ideju. Tā nozīmē: viss jaunais noteikti būs labāks par veco, tādēļ civilizācijai jādodas uz priekšu, atmetot visu veco un savu laiku pārdzīvojušo. Spēja piemēroties ikreiz jaunai modei tiek uzskatīta par veiksmīga cilvēka pazīmi; prasme bez ierunām pieņemt visu jauno un atšķirīgo – par brieduma izpausmi. Konservatisms aicina kritiski izturēties pret šo pārliecību: jaunais nevar būt labāks tikai tādēļ, ka tas ir jauns. Tādēļ visam jaunajam ir jāienāk cilvēku dzīvē pakāpeniski, kritiski izvērtējot tā ietekmi uz sabiedrības dzīvi.Mūsdienu progresa laikmetā pieķeršanās ierastajam un aizspriedumi pret visu jauno reizēm tiek uzskatīti par atpalicības pazīmi. Tomēr, ja labi padomājam, tieši pieķeršanās ierastām lietām un nepatika pret radikālām pārmaiņām ir viena no viscilvēcīgākajām izjūtām. Konservatisms aicina izturēties pret šādu attieksmi ar cieņu. Ne jebkuras pārmaiņas ir labas tikai tādēļ, ka tās ir pārmaiņas, un ne jebkurš aizspriedums ir slikts tikai tādēļ, ka tas ir aizspriedums. Cilvēki dažādās sabiedrībās ir pieraduši dzīvot noteiktā veidā, viņi ir mantojuši no saviem senčiem reliģiskus un morālus priekšstatus, noteiktus svinamus svētkus un noteiktu savstarpējo attiecību kultūru. Politikai šādas ieražas ir jārespektē, nevis jācenšās tās lauzt par katru cenu kādu universālu ideālu vārdā. Aizspriedumi ne vienmēr nozīmē atpalicību; gluži pretēji, tie mēdz iemiesot laika gaitā uzkrāto latento gudrību. Tieši šādā perspektīvā konservatisms ir visai kritisks pret liberālo “dažādības” un neierobežotas tolerances sludināšanu. Sabiedrība, kas nekritiski pieņem visu jauno, šādi riskē zaudēt savu morālo pamatstruktūru, kura ir veidojusies ilga laika tecējumā. Tādēļ tai ir tiesības aizsargāt savas galvenās institūcijas, tajā skaitā ar politiskiem līdzekļiem. Varam piesaukt, teiksim, viendzimuma laulību tematiku. Intīmo partneru izvēle brīvā sabiedrībā ir jebkura cilvēka paša izvēles jautājums. Taču mēģinājumi kā laulību sociāli leģitimēt attiecības, kuras lielais cilvēku vairums uzskata par amorālām, no konservatisma skatu punkta šķiet pilnīgi nepamatoti. Laulība ir gadsimtu gaitā veidojusies institūcija, un mēģinājumi principiāli mainīt tās saturu nozīmē nevajadzīgi eksperimentēt ar sabiedrības morāli. Ne katra nevēlēšanās pieņemt “dažādību” automātiski nozīmē ksenofobiju vai homofobiju; tā var būt sakņota arī veselīgā vēlmē aizsargāt sabiedrībai nozīmīgas vērtības. To pašu var teikt arī par tradicionālo baznīcu. Ticību nav iespējams uzspiest ar likumiem, un no šādiem mēģinājumiem mūsdienu Eiropa ir jau sen atteikusies. Tomēr kristīgās reliģijas pamatu apgūšana ir leģitīms uzdevums skolas izglītībai, ņemot vērā kristīgās reliģijas un tradīciju lomu Eiropas sabiedrībā un vēsturē. Konservatīvā politika neiestājas par klerikālu valsti, taču tā respektē morālo autoritāti, kas Eiropā tradicionāli ir piemitusi kristīgajai baznīcai. Liberāli politiķi ir bieži aizstāvējuši morāli neitrālu valsti, kura indivīdu vērtīborientācijas atstāj viņu pašu ziņā. Konservatīva politika aizstāv atšķirīgu skatījumu. Valstij ir tiesības un pat pienākums aizsargāt sabiedrisko morāli, apkarojot lietas, kuras vairums cilvēku uzskata par kliedzoši amorālām. Tā piemēram, konservatīva politika nebaidās vērsties pret azartspēlēm, prostitūciju, pornogrāfijas izplatību, un neuzskata, ka šādu lietu ierobežošana pārkāptu cilvēktiesības. Cilvēktiesību nozīme nav saprotama ārpus konkrētās sabiedrības konteksta, kurā noteiktas lietas tiek atzītas par cilvēka cieņu aizskarošām un tādēļ – ierobežojamām. Valsts nav neitrāls futbola tiesnesis; tā ir sabiedrībai nozīmīgu morālu vērtību sargs un pastāvēšanas garants. Pie šādām vērtībām pieder arī nacionālā valoda un kultūra. Tādēļ konservatisms visai piesardzīgi izturas pret masveida imigrāciju un imigrantu tiesībām palikt kulturālā un valodiskā izolācijā no attiecīgās valsts pamatnācijas. Kā to rāda Eiropas pieredze 20. gadsimtā, pārspīlēts multikulturālisms ved pie sašķeltības, sociālas atstumtības, rasistisku un ekstrēmistisku kustību popularitātes pieauguma. Tādēļ valstij ir tiesības aizstāvēt savu valodisko un kulturālo identitāti, ierobežot imigrāciju un īstenot efektīvas imigrantu integrācijas programmas. Arī šajā gadījumā konservatīvajiem nav pieņemama liberālā sajūsma par “dažādību”, ja reiz tā ved pie sabiedrības fragmentācijas un naidīgām grupu attiecībām. Konservatisms kategoriski nostājas pret jebkura etniska šovinisma izpausmēm, vienlaikus uzsverot politiķu atbildību par dažādu sabiedrības grupu iekļaušanos vienotā nācijas ietvarā. Raugoties uz praktiskiem risinājumiem etnisko attiecību jomā, konservatīvā politika aicina atturēties no radikālām reformām, ar cieņu izturoties pret tiem laika gaitā tapušajiem attiecību modeļiem, kuri jau pastāv sabiedrībā. Tādēļ arī etnisko attiecību jomā nepastāv visiem gadījumiem piemēroti, universāli risinājumi. Arī šeit daudz kas ir atkarīgs no pieredzējušiem un atbildīgiem politiķiem, kuriem jābūt gataviem strādāt ilgtermiņā.Globalizācija, multikulturālisms, jauno tehnoloģiju izplatība ir neizbēgamas mūsdienu pasaules iezīmes, un konservatīva politika aicina ar tām rēķināties. Taču to ietekme ne vienmēr ir pozitīva, un pret to ir jāizturas kritiski, sargājot un saglabājot saglabāšanas vērto pagātnes mantojumu. Agrākās cilvēku paaudzes nebūt nav bijušas dumjākas par šodien dzīvojošajiem cilvēkiem. Tās ilgstošu mēģinājumu rezultātā ir izveidojušas tās sabiedrības institūcijas, kuras joprojām nosaka mūsu dzīvi – kā ģimeni, reliģiju, nāciju un citas. Graut un ignorēt šīs ilga laika gaitā tapušās sabiedrības dzīves formas ir bezatbildīgi un necienīgi arī tad, ja to dara vismodernākais mūsdienu cilvēks. Kristīgā civilizācija ir izveidojusi priekšstatus par cilvēka cieņu, no kuras izriet arī cilvēktiesības. Cilvēks ir būtne, kuras dzīvei piemīt unikāla transcendences dimensija, tādēļ viņa dzīvība nav pakļaujama patvaļīgai manipulācijai, pirkšanai un pārdošanai. Konservatīvās politikas iebildumi pret abortu un eitanāzijas legalizāciju, gēnu inženieriju un cilvēka dzīvības komercializāciju sakņojas tieši cieņā pret pagātnē sasniegto un izveidoto. Pats par sevi saprotams, ka ne jau viss pagātnē sasniegtais ir saglabāšanas vērts: verdzība, sociālās netaisnības un rasisms ir tikai dažas no šodien pamatoti atmestām lietām. Tomēr ne mazāk bīstama ir nedomājoša gatavība pieņemt visu jauno un sagraut visu to, ko sabiedrība ir cēlusi gadsimtu garumā. Konservatisms ir ideoloģija ar skatu nākotnē; taču tā vienlaikus aicina neaizmirst un mācīties no pagātnes sasniegumiem un kļūdām.
ĀRLIETAS
Ārlietās konservatisma skatījums ir reālistisks. Vispirms, par spīti globalizācijai, pasaules politiskajā organizācijā galvenie spēlētāji pārskatāmā nākotnē būs un paliks nācijvalstis. Valstis vistiešākajā veidā arī būs atbildīgas par tajās dzīvojošo cilvēku drošību un labklājību.
Mūsdienām ir raksturīgs starptautisko organizāciju ietekmes pieaugums dažnedažādās jomās: no ekonomiskās sadarbības (ES, PTO, PB) līdz drošības un militārajai jomai (NATO, ES KĀDP u.c.). Vienlaikus šīs organizācijas biežāk papildina valstu valdību darbu, nevis aizstāj to. Valstis joprojām ir galvenais spēlētājs starptautiskajā arēnā, un tuvākajā nākotnē tāds arī paliks. Tieši tādēļ uz nācijvalstu valdībām gulstas atbildība par savas valsts drošību un labklājību. Tām ir skaidri jāapzinās savas prioritātes un tās konsekventi jāievēro. Starptautiskā vide ir anarhiska: tajā nav vispārēji saistošu normu, tādēļ bieži uzvar nevis likums, bet gan stiprākais. Atsevišķu valstu valdības nedrīkst lolot ilūzijas par saviem drošības apdraudējumiem: ir skaidri jāapzinās gan savi draugi, gan ienaidnieki starptautiskajā vidē, un jāizvēlas visefektīvākā drošības stratēģija. Īpaši nelielām valstīm ir konsekventi jāīsteno savām nacionālajām interesēm atbilstoša drošības politika, vairoties no populistiskiem abstrakta humānisma apsvērumiem. Nepieciešamības gadījumā valstij ir jābūt gatavai lietot arī militāru spēku, kurš diemžēl joprojām mēdz būt pēdējais arguments pasaules politikā. Tādēļ militārā potenciāla uzturēšana un līdzdalība kolektīvās drošības organizācijās nevar būt otršķirīgs jautājums konservatīvā politikā.
Tieši no drošības viedokļa ir jāizvērtē arī valstu līdzdalība starptautiskās militārās misijās un demokrātijas eksporta pasākumos. Pieredze liecina, ka demokrātijas un cilvēktiesību ievērošana kādā valstī nāk par labu ne tikai tās iedzīvotājiem, bet arī mieram un drošībai attiecīgajā reģionā un pasaulē. Un otrādi: autoritāri un tirāniski režīmi visbiežāk apdraud arī savu kaimiņu drošību. Tādēļ valsts rūpes par mieru un drošību pasaulē var ietvert arī atbalstu demokratizācijai citās valstīs, jo īpaši, ja šo valstu rīcībā var nonākt masu iznīcināšanas līdzekļi. Tā kā dažādi reģioni mūsdienu pasaulē ir cieši saistīti, katras valsts drošības apsvērumi nevar aprobežoties vienīgi ar tuvākajām kaimiņvalstīm. Migrācijas, narkotiku tirdzniecības, starptautiskā terorisma radītie draudi liek raudzīties uz valsts drošību globālā perspektīvā, apzinoties dažādu reģionu savstarpējo atkarību.
Līdzīgi iekšpolitikai, arī ārpolitikā konservatisms drīzāk paļaujas uz pieredzi, nekā uz šķietami vienkāršām formulām un “vienmēr derīgiem” risinājumiem. Tieši tādēļ ārpolitikas izpratnei ir nepieciešams pārzināt vēsturi, līdzšinējās veiksmes un kļūdas. Citas ideoloģijas, kā liberālisms un sociālisms, mēdz uzsvērt mūsdienu demokrātiskās, postmodernās ārpolitikas atšķirību no agrāko laiku “varas politikas”. Pēc viņu domām, šodienas globalizētajā pasaulē valdot universālas vērtības un cilvēktiesības, nevis valstu un nāciju egoisms. Konservatisms tam nevar piekrist. Pasaule joprojām ir visai haotiska, valstis joprojām vispirms domā pašas par sevi, tiesībām un universāliem principiem joprojām piemīt tikai ierobežota nozīme. Tādēļ valstīm ir jābūt spējīgām reālistiski izvērtēt savas priekšrocības un potenciālos partnerus. Arī šeit atbildīgs politiķis ne vienmēr var atļauties sekot sabiedriskās domas vēlmēm; ārpolitika ir jāveido saskaņā ar valsts ilgtermiņa mērķiem reālajā, nevis kādā ideālā pasaulē.
EKONOMIKA UN LABKLĀJĪBA
Arī ekonomikā konservatisms aicina respektēt laika gaitā tapušās tradīcijas. Pirmās no šādām vērtībām, kas ir sevi apliecinājušas laika gaitā, ir privātīpašums un tirgus. Cilvēku tiesības katram rūpēties par savu materiālo labklājību, uzkrāt īpašumu un saprātīgi to investēt, ir lietas, kuras sevi ir apliecinājušas vairāku gadsimtu garumā. Tieši šo mehānismu darbība ir radījusi pasaulē ievērojamu labklājības pieaugumu, savukārt centieni tos iznīcināt ir veduši pie lielākajiem noziegumiem modernās cilvēces vēsturē. Tādēļ konservatīvie atbalsta tirgu, indivīda iniciatīvu un privātīpašumu kā sabiedrības ekonomiskās uzbūves pamatprincipus.
Tomēr konservatīvajiem, atšķirībā no liberāļiem, nav raksturīga pārliecība, ka “tirgus visu nokārtos”. Tirgus ietekme sabiedrībā ir ierobežojama, kad tas sāk apdraudēt citas konservatīvās pamatvērtības: cilvēka cieņu, ģimenes vērtības un nozīmīgas tradīcijas. Tirgu var leģitīmi ierobežot tur, kur tas kaitē sabiedrības interesēm. Vienlaikus konservatismā tirgus ir un paliek nozīmīgs kā galvenais labklājības sasniegšanas veids: tas liek cilvēkam pašam uzņemties atbildību un rūpēties par savu labklājību.
Konservatisms nenoliedz nepieciešamību pēc valsts sociālās politikas. Tomēr prasības pēc valsts iesaistīšanās tas cenšas līdzsvarot ar cilvēka paša atbildību par sevi. Konservatismam ir nozīmīgs t.s. subsidiaritātes princips. Proti, valstij ir jāiesaistās vienīgi tad, kad problēmas nespēj atrisināt cilvēks pats – nevis nolūkā nemitīgi to apgādāt un pieskatīt visās dzīves situācijās. Tur, kur valsts var leģitīmi sagaidīt paša cilvēka aktivitāti un rūpes par sevi, tai gluži vienkārši nav jāiejaucas. Valsts aprūpe tikai tajās jomās, kur bez tās nevar iztikt, nav tikai ekonomiska prasība. Tā ir arī ētiska prasība, kura izriet no cilvēka cieņas. Valsts nedrīkst padarīt no saviem pabalstiem atkarīgus cilvēkus, kuri spēj parūpēties paši par sevi – šādas atkarības veicināšana ir gluži vienkārši amorāla. Tādēļ konservatisms aicina valsts palīdzību sniegt tām sabiedrības grupām, kuras pašas sevi pilnībā nodrošināt nespēj – ģimenēm ar bērniem, veciem cilvēkiem, invalīdiem u.tml.
Labi iekārtotai sabiedrībai ir jāsniedz cilvēkiem zināms “drošības tīkls”, lai ienākumus pēkšņi zaudējuši cilvēki nepieredzētu sava labklājības līmeņa sabrukumu. Tas ir nepieciešams tieši konservatīvu mērķu vārdā. Pēkšņi satricinājumi cilvēku dzīves veidam un sociālajam statusam bieži kļūst par draudu sabiedrības kopējai saskaņai. Tomēr konservatisms ir kritisks pret “sociālo vienlīdzību” kā ideālu, jo tas apdraud sabiedrības vērtīborientācijas. Šis ideāls teic, ka bagātie visu ir ieguvuši tikai uz nabago rēķina, savukārt valstij ir jāveic vērienīga ienākumu pārdale par labu šiem pēdējiem.
Konvervatismam tāda pārliecība vienmēr ir šķitusi apšaubāma. Vispirms, taisnīgā sabiedrībā bagātība ir apliecinājums cilvēka enerģijai, izdomai un darbaspējām. Ja sabiedrība vērienīgi vēršas pret bagātiem indivīdiem, tā vienlaikus vēršas arī pret indivīda sasniegumiem kā tādiem – biznesā, kultūrā, sportā, medicīnā un citur. Tādējādi cilvēkiem tiek atņemta motivācija pašiem tiekties pēc sasniegumiem kādā no jomām, tā vietā piedāvājot tikai atņemt īpašumus bagātajiem un sadalīt tos visiem vienādi. Protams, ne katras bagātības izcelsme ir taisnīga un balstīta cilvēka nopelnos. Īpaši pēc komunisma sabrukuma Centrāleiropā un Austrumeiropā ir radies jaunbagātnieku slānis, kura īpašumiem bieži ir maz sakara ar viņu sasniegumiem un godīgu konkurenci. Taču tas nozīmē, ka nākotnē konservatīvajai politikai ir jādomā par to, lai padarītu sabiedrību taisnīgāku un tiesiskāku, vienlaikus neatņemot cilvēkiem motivāciju sasniegumiem un nepadarot tos atkarīgus no valsts paternālisma.
Lieli īpašumi konservatisma skatījumā uzliek arī sociālu atbildību. Jebkurš ekonomiski veiksmīgs cilvēks ir dzimis un audzis noteiktā vietā, noteiktā ģimenē un valstī, saistīts ar apkārtējo sabiedrību ar bezgala daudzām saitēm. Tādēļ viņa morāls pienākums ir atbalstīt šo sabiedrību, ziedojot noteiktām sociālām funkcijām – sākot no darbnespējīgo aprūpes līdz mākslas un kultūras mecenātismam, sabiedrībai nozīmīgu būvniecības projektu atbalstīšanai un tamlīdzīgi. Īpaša nozīme šeit ir tieši brīvprātīgi sniegtai palīdzībai. Brīvprātīgi ziedojumi ne tikai palīdz sabiedrībai noteiktu funkciju veikšanā, bet arī sniedz sociālās atbildības paraugu nākamajām paaudzēm. Ekonomiskā veiksme ir ne tikai privāts labums, bet arī vienmēr ir saistīta ar morālu atbildību sabiedrības priekšā. Filantropija, privātu ziedojumu kampaņas, mecenātisma tradīcijas, korporatīvā atbildība ir morālā ziņā daudz efektīvākas par valsts veiktu piespiedu pārdali ar augstu nodokļu palīdzību. Tādēļ tieši šādām neformālām institūcijām būtu jāpārņem daļa valsts sociālo funkciju. Valsts autoritāro paternālismu sociālajā sfērā ir jāmazina arī vietējo kopienu, reliģisko organizāciju un draudžu darbībai, kuras ir daudz tuvākas atsevišķajam cilvēkam un viņa reālajām vajadzībām, nekā centralizēta lielizmēra birokrātija.