LATVIJAS SABIEDRĪBA IR AKCEPTĒJUSI LĒNU, BET NEIZBĒGAMU IZMIRŠANU

 

 

Vairāk nekā puse (54%) iedzīvotāju uzskata, ka, lai pāri uzskatītu par ģimeni, bērni nemaz nav nepieciešami. Latvijas iedzīvotāji ģimenē vēlas tikai 2,51 bērnu, arī situācijā, kad tiktu nodrošināti labvēlīgi materiālie apstākļi. Pat ar šādu scenāriju dabiskais pieaugums saglabāsies negatīvs līdz nemainīsies iedzīvotāju vērtības, šodien prezentējot konservatīvu ideju institūta Populares Latvija pētījuma “Ģimene – ideāls un realitāte” rezultātus, skaidro institūta vadītājs Edgars Zalāns.

 

„Pētījums parāda, ka pat pie finansiāli ideāliem apstākļiem, tikai trešā daļa ģimeņu vēlas trīs bērnus, kas ir zināmā pretrunā sapņiem par demogrāfisko uzplaukumu, tiklīdz iestāsies labāki laiki ekonomikā. Pašlaik iedzīvotāju skaits turpina samazināties un to nevarētu pārvarēt pat tad, ja strauji uzlabotos materiālie apstākļi. Lai situācija mainītos un iedzīvotāji vēlētos vairāk bērnus, ir jāmainās cilvēku priekšstatiem par ģimenes un bērnu vērtību. Varbūt tas skan nedaudz ekstrēmi, bet, manuprāt, sabiedrība šobrīd ir akceptējusi savu lēnu, bet neizbēgamu izmiršanu, ja kardināli nemainīsies uzskati par ģimenes lomu un bērnu vērtību” analizē Populares Latvija vadītājs Edgars Zalāns.

 

Tad, ja tiktu nodrošināti nepieciešami materiālie apstākļi, divus bērnus vēlētos 45,7% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju, trīs bērnus – 32,7%, bet vienu vai vairāk par četriem bērniem attiecīgi 8,4% un 10,2% respondentu. Savukārt nevienu bērnu ģimenē nevēlētos 1,7% aptaujāto. Sievietes dotu priekšroku diviem bērniem ģimenē – 49% un 43% vīriešu, turklāt vīrieši ir vairāk gatavi uzņemties rūpes par trim bērniem – 36% gadījumos,  salīdzinot ar sievietēm  - 29%.

 

Tiesa, aptaujā iezīmējas diezgan skaidri priekšstati par vecāku pienākumu robežām – 25% uzskata, ka bērnam ir pieņemami dzīvot vecāku aprūpē līdz 18 gadiem, 34% - par robežu uzskata 20 gadus, 28% - 25 gadus, 2% respondentu  - 30 gadus un vairāk. Katrā ziņā - 90% uzskata par nepieņemamu, ja vesels vīrietis 30 gadu vecumā dzīvo vecāku apgādībā, salīdzinājumam, pret šādu parādību iedzīvotāji ir bijuši mazāk iecietīgi nekā pret ārlaulības sakariem (60%) un abortiem (45%).

 

Edgars Zalāns turpina: „Pētījuma ietvaros tika pārbaudīts arī tāds stereotips kā „latviešu ģimenes ideāls ir dzīvot lauku mājās un vairākās paaudzēs”. Izrādās, ka šādu dzīvesveidu par ideālu uzskata vien 3%. Turklāt, ne jau pret privātmāju un pat ne pret laukiem ir iebildumi, tos par labāku izvēli ģimenei uzskatīja attiecīgi 63% un 37% iedzīvotāju, bet tieši vairāku paaudžu kopā dzīvošana netiek uzskatīta par ko vēlamu. Pārsteidzoši, ka 70% uzskata, ka ir labāk, ja pāris ar bērniem dzīvo atsevišķi un tikai 9% domā, ka ir labāk, ja kopā dzīvo 3 un vairākas paaudzes.

Var diezgan droši teikt, ka “Straumēnu” ģimenes modelis ir aizgājis uz neatgriešanos ne tikai dabā, bet arī cilvēku prātos, kuri šādu modeli vairs nevēlas.”

 

Katru gadu pēc Populares Latvija iniciatīvas tiek veikts arī “Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskā barometra” mērījums, kura mērķis ir konstatēt aktuālo Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskā pašnovērtējuma atbilstību reālajai vērtību orientācijai. Kā liecina aptaujas dati par iedzīvotāju ideoloģisko pašidentifikāciju, salīdzinot ar 2012.gadu un 2013.gadu, iedzīvotāji ir nedaudz retāk norādījuši, ka viņi ir labēji noskaņoti (2012.: 37%, 2013.: 35%, 2014.: 32%). Savukārt 16% sevi ir atzinuši par konservatīvajiem, tas ir tikpat bieži kā 2012.gadā un 2013.gadā, kad to arī norādīja 16%, par liberāliem sevi šogad uzskatīja 28%, arī 2013.gadā to norādīja 28%, bet 2012.gadā – 26%.

 

 

 

KĀDAS PARTIJAS, TĀDI VIEDOKĻI

(Viktora Avotiņa komentārs, publicēts NRA, 19.04.2012., pēc pētijuma PASAULES UZSKATS - PAŠNOVĒRTĒJUMS UN REALITĀTE 2012)

 

Ja vien pētījuma autori lieto terminus (labējs, kreiss, konservatīvs, sociālistisks…) atbilstoši to kvalificētām formulām, Latvijā šobrīd velti meklēt kādu Weltanshauungspartei, kura savā rīcībā spējusi būt konsekventa attieksmē pret visas (!) valsts tautsaimniecisko politiku atbilstoši saviem it kā esošajiem uzskatiem. Latvijas partijas, sākot ar Sociālistisko un beidzot ar Zaļo, ir tipiskas Patronagepartei, kuru centieni ir varas apgādāšana līderiem un amatu dabūšana partiju aparātam (sk. D. Kolā, Politiskā socioloģija). Manā uztverē pētījuma rezultātus lielā mērā nosaka tas, ka partijas Latvijā ir «ieinteresētu personu uzņēmumi» (Interessenbetrieb) un politiski it nekas vairāk.

Bet no kā gan cita cilvēkiem mācīties politisko uzskatu konsekvenci, ja ne no partijām? Vai tās šajā ziņā ir bijušas Latvijas sabiedrībai pozitīvs politiskās audzināšanas piemērs? Nekādā gadījumā. Pētījums (to var redzēt institūta mājaslapā) ļoti labi parāda, ka pretrunīgu uzskatu eklektika arī starp konkrētu partiju atbalstītājiem ne ar ko neatšķiras no pretrunām starp respondentu kopuma pašnovērtējumu un faktisko nostāju. Ij NA, ij SC atbalstītāji (ar ne pārāk izteiktām niansēm) domā, ka «pēc ateisma lekcijas nenāktu par ļaunu apmeklēt baznīcu» (frāze no filmas Grēksūdze). Vai otrādi. Uzskati (ja runā par partijām, tad ar uzskatiem es saprotu nevis muldēšanu mītiņos, bet atbilstoši definētu valsts praksi konkrētā situācijā) no kampaņas kampaņā ne tuvu nav bijis tas galvenais, ko partijas likušas pie sirds vēlētājiem. Turklāt paši vēlētāji partijām bijuši vajadzīgi tikai varas pārdales brīžos un tad, kad bez vēlētājiem partiju varas apdraudējums šķitis nenovēršams. Tā ka pētījums pilnā mērā atspoguļo to politisko uzskatu kultūru, par kādu te parūpējušās Latvijas partijas.

Otrkārt, pētījuma autori izturas pret respondentiem ļoti humāni. Tie pieņem, ka visiem aptaujātajiem ir politiskie uzskati, ka «visiem cilvēkiem var būt viedoklis vai, citiem vārdiem, viedokļu ražošana ir pieejama visiem. (..). Otrs postulāts pieņem, ka visi viedokļi ir nozīmīgi.» (P. Burdjē.). Es tik humāns nebūšu un teikšu, ka aptaujātajiem, ciktāl to pašvērtējums ir pretrunā ar faktisko viņu uzskatu ainu, politisko uzskatu nav. Pretējā gadījumā man jāpieņem, ka šie cilvēki sirgst ar personības dalīšanos. Bet tā ir šizofrēnija. To, ka lielai daļai pētījumā iesaistīto respondentu politisko uzskatu nav, es apgalvoju arī tāpēc, ka neredzu Latvijā spēcīgu sabiedrības pašregulāciju. Gluži otrādi, ar cilvēku iesaistīšanos, sabiedrisko, pilsonisko līdzdalību saistītie pētījumi līdz šim apliecinājuši, ka sabiedrības pašregulācija ir ļoti vāja. Un, manuprāt, arī dalība politiskajās partijās ir tik niecīga, ka grēks tās saukt par sabiedriskām organizācijām.

Tātad – saskaņā ar pašvērtējumu 37% no mums ir labēji, 16% – kreisi. Bet realitātē, tad, kad jautājumi, lai noskaidrotu faktisko attieksmi, uzdoti aplinkus, labēji esam vairs tikai 5%, kreisi – 55%. Līdzīgi – saskaņā ar pašvērtējumu liberāli esam 26%, konservatīvi – 16%. Bet realitātē liberāli esam 9%, konservatīvi – 50%. Un Saeimas partiju atbalstītāji mums ir lielākoties vai nu kreisi, vai ne šādi, ne tādi, bet liberāļu visvairāk ir sociāldemokrātiskajam SC. 46,6% aptaujāto izvēlējušies sociālistisko valsts galveno uzdevumu aprakstu, 31,3% – konservatīvo, 12,5% – liberālo. Varētu jautāt – kas tad tā te mums par demokrātiju, ja valsts oficiālā kursa retorika visvairāk atbilst mazākuma viedoklim? Tomēr vislielāko uzmanību es pievērstu pētījuma uzrādītajai politisko uzskatu nesakoptībai. Manā uztverē par politiskiem uzskatiem, ideoloģiju nevar runāt tad, ja sabiedrības attīstība ir pirmspolitiskās apziņas līmenī. Nevar runāt par stabiliem politiskajiem uzskatiem tad, ja cilvēkiem publiskajā (politiskajā) telpā ārējie priekšraksti un tradicionālie aizspriedumi svarīgāki par iekšējiem regulatoriem (tostarp morāli un saprātu). Lūk, šo pretrunu uzrāda pētījums. To, ka cilvēku publiskā, (politiskā) uzvedība arvien neatbilst viņu faktiskajiem uzskatiem. To, ka partijas nepārstāv cilvēku politiskos viedokļus, bet cilvēki mimikrē nopakaļ partiju transformācijām, ko arī nenosaka to deklarēto uzskatu attīstība. To, ka sabiedrība nav uzskatījusi par vajadzīgu politiski izglītoties, tāpat kā neuzskata par vajadzīgu sev akūtā, pilsoniski nepieciešamā līmenī izglītoties juridiski. Vārdu sakot, pētījums manā uztverē (ja domā pētījumā pieteiktajās labējā, kreisā, liberālā, konservatīvā u.tml. kategorijās) apliecina visai augstu politiskā analfabētisma pakāpi gan sabiedrībā, gan partijās.

Treškārt, pētījums atklāj, ka Latvijā starp latviešiem dominē etnocentrisms. Proti, tam, «vai Latvijā būtu vairāk jāaizstāv latviešu intereses», piekrīt 53% latviešu, bet tam, «vai pret visām šeit dzīvojošām tautībām būtu jāizturas vienādi», – 22% (visi respondenti attiecīgi – 33 un 42%). Manā uztverē arī no šīm abām tēzēm neviena te nav izkopta konsekventa politiskā uzskata līmenī. Partijas eksponē mītiņu etnocentrismu, spodrina nacionālo bižutēriju. Bet turpat pētījumā konstatēts, ka 56,1% vēlas maksimālu neatkarības saglabāšanu, bet 58% uzskata, ka nacionālajam protekcionismam vajadzētu būt valdības prioritātei. Vai šī nostāja ir kādas mūsu «etnocentriskās» partijas faktiskās rīcības pamats? Vai no tās izriet politika? Un – pretēji – vai etnocentrisma oponentiem ir efektīva politiska, praktiska alternatīva, izejot no viņu nostājas? Neredzu tādu. Turklāt pētījuma atklātais «nodokļu jautājuma paradokss» liecina, ka etnocentrisms te varētu tikt saprasts vairāk «es» nekā «mēs» līmenī. Proti, iedzīvotāji visvairāk (38,3%) vēlas, lai valdība samazina nodokļus un funkcijas, bet vienlaikus uzskata, ka par nodrošinātām vecumdienām jārūpējas (75%) valstij, par pienācīgu mājokli (62%) – valstij, valstij jāvelk cilvēki laukā no nabadzības, pat ja tie nestrādā (45%) utt.. Ja ir tāda sociāla attieksme pret valsti (domāju, ka visās etniskās grupās tā ir samērā līdzīga), tad jārunā nevis par etnocentrismu, bet par egocentrismu. Protams, arī šie procenti liecina, cik galēji nepietiekami valsts politika tikusi pievērsta gan cilvēku politiskajai, gan sociālekonomiskajai pašpaļāvībai. Tāpēc nav jābrīnās, ka lieli cilvēki spiežas pie valsts kā mazi, aprūpējami bērni. Un vienlaikus jūt šīs atkarības diskomfortu. Jo ir lieli cilvēki.

 

 
 

LATVIJAS POLITIKĀ VALDA "NEOBREŽŅEVISMS"

 

 

Latvijas politikā ir iestājies "neobrežņevisms" - sastingums, jo valdošajām partijām nav ne jauna piedāvājuma vēlētājiem, ne jaunu, spilgtu līderu, intervijā aģentūrai LETA apgalvo bijušais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Ar to, pēc Zalāna domām, ir izskaidrojama valdošo partiju vēlme pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām sadarboties ar reģionālajām partijām. Zalāns patlaban ir "Lauku izaugsmes grupas" vecākais konsultants, kas nodarbojas ar dažādiem investīciju projektiem. Zalāns arī ir ievēlēts Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomē, sniedz padomus Kuldīgas domes priekšsēdētājai Ingai Bērziņai un darbojas konservatīvo ideju institūtā "Populares Latvija", kas cenšas vairot Latvijas iedzīvotāju izpratni par modernā konservatīvisma ideoloģiju.


Kādas pārdomas jums raisa aizvadītās pašvaldību vēlēšanas?
Praktiski ir piepildījies tas, ko es prognozēju pirms vēlēšanām, - iedzīvotāji reģionos ir pragmātiski un pat konservatīvi savā izvēlē. Iedzīvotāji nealkst radikālu pārmaiņu un eksperimentu pašvaldībās. Ja līdzšinējie pašvaldību vadītāji nav kaut ko sliktu izdarījuši, vēlētāji balso par viņiem atkārtoti. Šajās vēlēšanās vairs nebija vērojams pēcreformas mulsums, kas bija 2009.gadā. Tad pēc Tautas partijas mēru vadīto pilsētu apvienošanas ar apkārtējiem pagastiem, kur pie varas bija "zemnieki", arī par jaunizveidoto novadu domju priekšsēdētājiem kļuva Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvji. Acīmredzot viņu saimniekošana ne visos novados ir bijusi pietiekami veiksmīga, tāpēc daudzās pašvaldībās priekšsēdētāja amatā ir atgriezušies to kādreizējie vadītāji. Tā tas ir noticis Gulbenē, Valkā, Talsos.
Atšķirībā no valsts kopumā, pašvaldībās pirms vēlēšanām neko daudz kampaņot nav iespējams, arī naudas tam nav. Tikai pie varas esošajiem bija iespēja likt lietā administratīvos resursus.
Domāju, ka tā arī turpmāk būs - tie, kas daudz maz jēdzīgi ir vadījuši pašvaldības, šajā amatā strādās ilgi, vairākus sasaukumus, pat neskatoties uz to, kā viņiem ir gājis lielajā politikā.

Vai, jūsuprāt, ir attaisnojušās uz reģionālajām partijām liktās cerības?
Reģionālās partijas tika dibinātas lokālās politiskās bezizejas dēļ, jo pašvaldībās, kurās dzīvo vairāk nekā 5000 iedzīvotāju, vēlēšanām var pieteikt partiju vai to apvienību iesniegtos deputātu kandidātu sarakstus. Bet nacionālā līmenī nav nevienas partijas, kura izrādītu kaut cik nopietnu interesi par reģioniem, varbūt vienīgi ZZS. Ja tu neesi nevienā partijā, kas ietilpst ZZS sastāvā, bet vēlies kandidēt pašvaldību vēlēšanās, tev īsti nav variantu. Reģionālās partijas tika dibinātas tur, kur cilvēki nebija izvēlējušies (un diezgan pamatoti) sadarbību ar nacionāla līmeņa partijām. Valdošās partijas ir aizņemtas ar eiro ieviešanu, ar "veiksmes stāstu", bet reālās problēmas, ar kurām ikdienā sastopas iedzīvotāji, ir jārisina pašvaldībām. Tāpēc vēlētāji vairāk uzticas vietējo partiju solījumiem, kas bāzējas uz pašvaldības budžeta iespējām. Domāju, ka tā ir absolūti pragmātiska izvēle.

Varbūt "Vienotībai", kura bija uzaicinājusi uz tikšanos daļu reģionālo partiju līderu, tagad ir radusies interese par reģioniem?
Manuprāt, "Vienotībai" tāda īsti svaiga piedāvājuma uz nākamajām Saeimas vēlēšanām nav. Liekas, ka "Vienotība" patlaban ir jauna līdera meklēšanā, kaut arī publiski tiek klāstīts, ka Valdis Dombrovskis varētu vadīt arī nākamo valdību. Bet iedzīvotāju neapmierinātība ar "Vienotības" īstenoto politiku aug. Cilvēkus neapmierina tas, ka Dombrovska valdības publiskais "veiksmes stāsts" nenes veiksmi konkrētiem cilvēkiem - makroekonomiskie rādītāji tieši neatspoguļojas mikroekonomiskajā līmenī. Latvija pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par fabriku, kur tiek ražots darbaspēks Rietumeiropas valstīm. Eju pa ielu un skatos uz jaunajām māmiņām ar bērniem. No vienas puses, ir prieks par šiem bērniņiem, bet, no otras puses, ir skumji, ka kādi pieci no katriem desmit jaundzimušajiem Latvijā nedzīvos. Tā ir tendence, kuru pie varas esošās partijas nekādā veidā nepiedāvā labot. Arī "Vienotībai" kā premjera partijai nav receptes, kā apturēt emigrāciju no Latvijas un atgriezt aizbraukušos.
Valdošie redz, ka Saeimas un valdības reitings nav diez ko augsts. Savukārt nesenās vēlēšanas parādīja, ka pašvaldībām iedzīvotāji uzticas daudz vairāk. Tāpēc valdošajiem pēkšņi parādījusies vēlme diskutēt ar pašvaldību vadītājiem un kaut ko solīt reģioniem. Loģiski ir "Vienotības" centieni balstīties uz pašvaldību un reģionālo partiju līderiem, kuriem vēlētāju uzticība ir lielāka. Tad varbūt arī varas partija varēs ģenerēt jaunu piedāvājumu vēlētājiem, jo pašvaldību pārstāvji zina, kādas reālas problēmas nodarbina iedzīvotājus. Tomēr es neticu, ka "Vienotība" kaut ko reālu dos reģioniem. Cilvēki nevar politikā pēkšņi tik krasi mainīties - līdz šim būvēja centralizētu, birokrātisku, papīriem bagātu valsti un pēkšņi vēlas pagriezties ar seju pret cilvēkiem.
"Vienotības" tikšanās ar dažu reģionālo partiju līderiem nenotika administratīvi pārāk korekti, iespējams, tāpēc saruna bija formāla. Bet process turpināsies, pašvaldību vadītāji izvērtēs, vai turpināt dzīvot savā lokālajā "šūniņā" un neredzēt Eiropas Savienības fondu naudu, toties sagaidīt regulāras pārbaudes no visdažādākajām kontrolējošām iestādēm. Tāpēc reģionālās partijas, iespējams, galu galā izvēlēsies sadarbību ar kādu no valdošajām partijām, ja no valdības puses būs konkrēti piedāvājumi, nevis vispārīgi aicinājumi uz sadarbību.

Cik veiksmīga ir bijusi līdzšinējā pašvaldību vadītāju iesaistīšana Saeimas darbā?
Nacionālā līmenī patlaban nav spilgtu jaunu līderu. No partijas viedokļa ir izdevīgi paņemt pašvaldības līderi un audzināt viņu tālāk. Ir bijuši konkrēti veiksmes un neveiksmes gadījumi, kas atkarīgi gan no partijas, gan no konkrētā cilvēka spējām un vēlmes. Pašvaldības līderis pirms ievēlēšanas parlamentā parasti ir strādājis četrus vai pat astoņus gadus pašvaldībā, kur ik dienas risināja konkrētas problēmas un saņēma pietiekami lielu algu. Saeimā savukārt viņš tiek iesaistīts procesos, kas parasti ne ar ko nebeidzas, arī alga ir zemāka. Cilvēks no prakses nonāk teorijā, bet pēc kāda laika viņš atkal sāk ilgoties pēc tā konkrētā darba, kas viņam bija pašvaldībā.
Manuprāt, šobrīd no reģioniem iet lielajā politikā ir vērts tikai tad, ja ir patiesa vēlme radikāli mainīt centrālās valdības un pašvaldību attiecību sistēmu. Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas attiecību paradigma starp valdību un pašvaldībām nav mainījusies. Pašvaldības bija, ir un acīmredzot būs lūdzēja lomā, bet valdība - dalītāja lomā. Un tas tā ir tāpēc, ka pašvaldības savā starpā nevar vienoties, katra cīnās pirmām kārtām par savām interesēm. Tikmēr valdība vienpersoniski izlemj, kādiem mērķiem tiks tērēta nodokļu nauda, kuras lielāko daļu ģenerē pašvaldībās. Tas ir absurds! Ir pazemojoši, ka pašvaldību vadītājiem ir jānāk uz ministrijām lūgties, klusi klauvēt pie durvīm un nezināt - tiks iekšā vai nē. Valdība tai pašā laikā audzē birokrātiju, kas pat krīzes laikā nav samazinājusies nekur un nevienā sektorā.
Ceru, ka tie pašvaldību pārstāvji, kas ir apvienojušies "Reģionu aliansē" vai darbojas vietējās partijās, kas runā par sadarbību ar "Vienotību", spēs izlēkt no šī ietvara "dalītājs - saņēmējs". Ja nespēs, domāju, ka pašvaldību vadītājiem vai viņu deleģētajiem pārstāvjiem iet politikā īsti jēgas nav. Stāvokli var mainīt, ja reģionālās partijas spētu izveidot lielu, spēcīgu priekšvēlēšanu apvienību un atrast nacionāla mēroga līderus, kas salauztu līdzšinējo absurdo līdzekļu sadales sistēmu.
Valstī jābūt mazai, profesionālai valdībai un spēcīgām pašvaldībām. Valdības pārziņā jāatstāj policija, veselība, aizsardzība un politikas noteikšana. Tas, ko patlaban piedāvā nacionāla mēroga partijas, ir "vecā dziesma jaunās skaņās" ar dažiem jauniem izpildītājiem.

Vai jūs pats esat gatavs atgriezties lielajā politikā? "Reģionu alianses" vadītājs Andrejs Ence jūs pat vēlētos redzēt premjera amatā.
Ence grib redzēt valdībā cilvēkus, kas ir redzējuši reālo dzīvi reģionos un domā līdzīgi kā viņš. Es viņam droši vien pirmais ienācu prātā. Ja viņš padomātu ilgāk, nosauktu vēl vairākus cilvēkus. Mana pozīcija vienmēr ir bijusi tāda: ja tu gribi strādāt valdībā, tev vispirms būtu kādu laiku jāpastrādā pašvaldībā, lai saprastu, kā tā darbojas, kādu laiku - valsts pārvaldē. Mūsu bēda ir, ka valdībā saskrien daudz cilvēku, kuriem nav ne administratīvā darba, ne politiskās pieredzes. Tagad iepriekšējas pieredzes trūkums tiek uzskatīts gluži vai par priekšrocību - tev nav "vēstures", līdz šim neko svarīgu savā dzīvē neesi darījis un pēkšņi tiec apstiprināts par ministru.
Es esmu gājis visiem līmeņiem cauri, tāpēc varbūt ienāku kādam prātā. Ja jautājat, vai es personīgi gribu piedalīties politikā, kas tagad ir, mana atbilde ir - nē.

Kā jūs raksturotu pašreizējo politisko vidi Latvijā?
Patlaban Latvijas politikā valda sastingums, tāds "neobrežņevisms". Pie tam sabiedrībā ir izveidojusies īpatnēja psiholoģiska situācija - daļa sabiedrības nav apmierināta ar to, ko dara valdība, ar savas dzīves pieticīgajiem apstākļiem, bet premjers Valdis Dombrovskis viņiem patīk. Man personīgi nekas nav pret Dombrovski, bet ir dīvaini, ka cilvēku apziņā politiskie līderi netiek saistīti ar konkrētiem darbiem, kuri neapmierina sabiedrību. Sak, cara tētiņš jau ir labs, slikti ir visi pārējie - ierēdņi, vide. Tas īstenībā ir politiskais absurds.
Skatos televīzijā Einara Repšes biedrības "Latvijas attīstībai" reklāmas. Ir vairāk nekā dīvaini, ka Repše, kurš ir bijis gan premjers, gan finanšu ministrs, kurš pats lielā mērā ir radījis sistēmu, kurā dzīvojam, tagad nāk un stāsta, kā vajag reformēt nodokļu sistēmu un mazināt birokrātiju. Gribu pajautāt Repšem: kāpēc tu to neizdarīji, kad pats darbojies valdībā? Ja nodokļu nereformēšanu vēl var aizbildināt ar ekonomisko krīzi, tad birokrātijas nesamazināšanu nevar attaisnot ne ar ko. Kas premjeram Repšem traucēja pagriezt valdību ar seju pret uzņēmējiem? Tie paši cilvēki, kas finansē Repšes biedrību, sponsorēja arī "Vienotību".
Tomēr daļa vēlētāju to jau ir aizmirsusi, un nākamajās Saeimas vēlēšanās Repšes veidojums, iespējams, kādus 10% balsu varētu saņemt. Bet kopumā topošajai Repšes partijai nav "vilkmes", viņu reklamētā programma ir veca dziesma daļēji ar veciem un daļēji jauniem līderiem.

Nesen par savu vēlmi atgriezties lielajā politikā paziņoja vēl nesen par oligarhu dēvētais Ainārs Šlesers. Vai, jūsuprāt, viņam ir izredzes?
Tas, ka Šleseram pietiek enerģijas un viņš grib atgriezties politikā, tas ir skaidrs. No vienas puses, tas ir labi, ka cilvēks grib tikt pie varas un darīt labu sabiedrībai. Daudziem jauniem cilvēkiem, kas varētu nākt politikā, tādas vēlmes nav. Viņi negrib tikt apmētāti ar dubļiem un saņemt pieticīgu algu.
Ja runājam konkrēti par Šleseru, viņa šī brīža reitings neliecina, ka viņam būtu pārāk liels vēlētāju atbalsts. Sabiedriskās domas un tirgus izpētes centra veiktā aptauja liecina, ka Šlesera atgriešanos politikā atbalstītu tikai 3% Latvijas iedzīvotāju. Protams, ja ir liela nauda priekšvēlēšanu kampaņai, varētu daudz ko labot. Bet kampaņu apjomus likums tagad ir stipri ierobežojis, un priekšvēlēšanu aģitācijas priekšrocības būs tiem, kuri varēs izmantot administratīvos resursus. Šlesera rīcībā administratīvo resursu nav, jo viņš patlaban nav ne valdības, ne pašvaldības pārstāvis. Tā ka Šleseram pastāstīt vēlētājiem par savām iecerēm nebūs viegli.
Tur vēl ir viena interesanta lieta - Repšes biedrības "Latvijas attīstībai" programmas autors ir ekonomists Uldis Osis, kurš savulaik piedalījās arī Šlesera pārstāvētās politiskās apvienības "Par labu Latviju" (PLL) ekonomiskās programmas veidošanā. Tie ir tie paši PLL teksti par uzņēmēju protekcionismu, mazu un efektīvu valdību, cīņu pret birokrātiju, tikai nedaudz transformēti un uzlaboti. Tagad šīs idejas atkal tiek nestas masās, tikai ar citām sejām. Bet jautājums ir - cik ticams ir šo ideju nesējs.
Es īsti nezinu, ko Šlesers tagad var piedāvāt vēlētājiem, jo to, ar ko viņš gāja uz 10.Saeimas vēlēšanām, tagad ir pārņēmuši citi. Tas nozīmē, ka Šlesera piedāvājumam jābūt atšķirīgam. Šleseram nāktos sapulcināt komandu, kas viņam palīdzēs to jauno piedāvājumu radīt, pilnveidot un propagandēt. Mēs nezinām, kāda situācija nākamgad būs valstī pēc eiro ieviešanas. Nezinu, kā cilvēki reaģēs, ja kafijas tase arī pie mums maksās tikpat daudz kā tagad Igaunijas "Statoil" veikalos - pusotru reizi dārgāk nekā patlaban Latvijā. Mēs nezinām, kas nākamgad notiks ar komunālajiem maksājumiem. Izsaku teorētisku pieņēmumu, ka šogad valdība darīja visu, lai regulators neļautu būtiski paaugstināt tarifus, jo inflāciju nedrīkstēja audzēt, lai Latvija varētu pievienoties eirozonai. Nākamais gads var nākt ar dažādiem pārsteigumiem, tad Šleseram un vēl citiem ambicioziem politiķiem var rasties lielāka iespēja atgriezties politikā.

Vai, jūsuprāt, uz nākamajām Saeimas vēlēšanām sagaidīsim Ingūnas Sudrabas partiju?
Manuprāt, Sudrabai, ja viņa vēlas ienākt reālajā politikā, nav atlicis daudz laika. Ja ir runa par jaunas partijas veidošanu, nevis par pievienošanos kādai no esošajām partijām, jāsāk aktīvi rīkoties, jo laika līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām nav atlicis daudz. Agrā rudenī jaunās partijas aprisēm būtu jābūt skaidrām.
Es izsaku tādu prognozi: ja Sudraba kādas partijas priekšgalā nenostāsies tuvākā pusotra mēneša laikā vai vismaz nebūs signāla, ka viņa taisās to darīt, manuprāt, būs ļoti maza varbūtība, ka radīsies partija, kuru vadīs Sudraba. Bet nav izslēgts, ka Sudraba var ieiet politikā, ja valdošajām partijām nebūs piemērota premjera amata kandidāta, tad viņas varētu pieaicināt bijušo valsts kontrolieri. Priekšā ir arī Valsts prezidenta vēlēšanas. Bet ir jautājums - vai Sudraba vēlas darboties politikā vai tikai ieņemt kādu no augstākajiem valsts amatiem, jo arī tādējādi var daudz laba darīt sabiedrības interesēs. To var izlemt tikai Sudraba pati. Tie cilvēki, kas ir redzēti blakus un apkārt Sudrabai, gan nerada pārliecību, ka viņi mēģina radīt jaunu partiju. Manuprāt, pagaidām teksti par to, ka briest Sudrabas partija, ir tikai runas, bet reālas darbības pazīmju nav.

Kādi, jūsuprāt, būs nākamās Saeimas vēlēšanu rezultāti?
"Vienotības", nacionālās apvienības "Visu Latvijai"- "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK un ZZS reitingi ir visai līdzīgi.. Manuprāt, visas šīs partijas būs pārstāvētas arī nākamajā Saeimā. Reformu partijas frakcijas, visticamāk, nākamajā Saeimā nebūs, bet atsevišķi tās politiķi, iespējams, turpinās darbu parlamentā jau kā citu partiju biedri, iespējams, daļa pievienosies "Vienotībai", daļa - "Reģionu aliansei". "Saskaņas centra" elektorātam, manuprāt, ir iespēja iebalsot nākamajā parlamentā vairāk nekā 30 deputātu.
Un tad ir jautājums par Repši. Ja nākamajās Saeimas vēlēšanās kandidētu Sudraba ar savu partiju, skaidrs, ka viņai vēlētāju atbalsts būtu lielāks nekā Repšes veidojumam. Repše ir jau bijis politikā, un cik reizes var atkārtot vienu un to pašu?

Bet vēlētāji tik ātri aizmirst politiķu neizpildītos solījumus.
Jā un nē, jo vismaz daļa vēlētāju tos atceras. Par to liecina kaut vai vēlētāju skeptiskā attieksme pret Sarmīti Ēlerti (V). Ja "nosēdums" ir pietiekami liels, vēlētājs var arī neko neaizmirst. Svarīgi ir, kāda būs priekšvēlēšanu kampaņa, ko politiskie konkurenti viens par otru atgādinās vēlētājiem.
Jūlijā veiktā aptauja rāda, ka 25,4% vēlētāju nezināja, kuru partiju atbalstītu Saeimas vēlēšanās, savukārt 11,6% aptaujāto norādīja, ka vēlēšanās nepiedalītos. Ja šiem skeptiski noskaņotajiem vēlētājiem tiktu dota iespēja balsot par kādu jaunu, ideālistisku partiju, tās izredzes nākamajās Saeimas vēlēšanās būtu pietiekami lielas.

Kuras partijas, jūsuprāt, gūs panākumus nākamajās Eiroparlamenta vēlēšanās?
Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti Latvijā vienmēr ir bijuši diezgan nesaprotami. "Tēvzemieši", kuriem 8.Saeimā bija tikai septiņi mandāti, 2004.gada Eiroparlamenta vēlēšanās ieguva četrus mandātus, kas bija gandrīz puse no Latvijai atvēlētajām deputātu vietām.
Premjeram Ivaram Godmanim Rīgā piketētāji meta ar bruģakmeņiem, bet Eiroparlamentā viņš tika ievēlēts. Tas parāda, ka nav tiešas sasaistes starp to, kas notiek mūsu valsts politikā, un Eiroparlamenta vēlēšanām, prognozēt to rezultātus praktiski nav iespējams. Ievēlēt var jebkuras partijas kandidātu, ja vien ir pareizi veidota priekšvēlēšanu kampaņa. Pašreizējiem Eiroparlamenta deputātiem vēlēšanās būs handikaps, viņu rīcībā ir lieli līdzekļi un uzkrātā pieredze.

LASI UZREIZ
ARHĪVS
KONTAKTI

VERU IELA 6, RĪGA

e-pasts: birojs@populares.lv

© 2014 POPULARES LATVIJA